Pedagogi mācību iestādēs saskaras ar pāraprūpētiem bērniem, kuriem vecāki ne tikai sasien kurpju šņores, bet viņu vietā arī pieņem lēmumus. Pāraprūpe ir uzskatāma par vardarbību pret bērnu. Latvijas Radio raidījumā "Ģimenes studija" psiholoģe-mediatore Ieva Pakse pauž, ka vardarbība pret bērnu ir tad, ja neļauj bērnam pieņemt lēmumu un rīkoties atbilstīgi viņa attīstības vecumposmam.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vecaki-un-berni/06.01.2025-beidziet-siet-bernam-kurpju-auklas-un-kartot-skolas-somu-jeb-paraprupei-ir-vardarbibas-seja.a582510/
Raidījumā diskutē Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore Ieva Taranda, psiholoģe-mediatore Ieva Pakse un Bērnu aizsardzības centra Bērnu tiesību uzraudzības dienesta vadītāja Valentīna Gorbunova.
Raksturojot bērnu pāraprūpi, Ieva Taranda min piemēru – uz skolu atnāk vecāks ar pretenzijām: kādēļ katrai klasei nav blakus tualete, kāpēc nav mazie podiņi, ar emocijām – "kā tā drīkst?". Direktore pauž, ka bērni nejūt robežas, tie ir bērni, kuri var būt potenciāli skolēni, bet pieaugušie nekontrolē, ko iedod savam bērnam. Pieaugušiem ērtāk ir izdarīt bērna vietā, to paģēr šis laiks, zaudējam emocionālo saiti ar bērnu. Skola satiekas ar bērniem, par kuriem jūt – viņi ir pamesti, viņiem trūkst mīlestības. Pamesti un pāraprūpēti bērni ir līdzvērtīgi, kur pieaugušie nav tikuši skaidrībā. Vecākiem nav uzticēšanās skolai, vecāki negrib dzirdēt nekādus argumentus, pauž Taranda.
Mēs citā "sabiedriskā ātrumā" dzīvojam, pauž Ieva Pakse. Pāraprūpe un emocionālā atsvešināšanās iet roku rokā. Daudz jāpaspēj izdarīt, nav laika, vecāki nevar gaidīt, kad bērns uzvilks zeķi, vecāki palīdz. Dažreiz vecāki fokusējas uz bērnu, nerisinot savas grūtības, arī vecākiem ir slikta pieredze. Bērnam pieaugot, ir jāprot pastāvīgi un patstāvīgi dzīvot šajā sabiedrībā.
Pāraprūpei ir arī vardarbības seja, tas ir solis neiemācīties pieņemt lēmumus un atbildēt par savu rīcību,
pauž Valentīna Gorbunova. Bērns nonāk skolā, kur sava kārtība un prasības. Tas ir stāsts par to, ka jāiemāca bērnam pašam pieņemt lēmumi, tad kādā vecumā bērnam var būt jāpieņem viņam nepaveicami lēmumi – piemēram, pie kā dzīvot – pie mammas vai tēta.
Pāraprūpēti bērni, kas nonāk skolā, nav atpalikuši, bet viņi nevar organizēt savu darbu, nespēj koncentrēties darbam, viņiem ir "sava taisnība", nav kauna izjūtas, kas bērnu pēc tam ļoti iedragā. Vecāku uzdevums ir mācīt bērnam iekļauties sabiedrībā, uzsver Valentīna Gorbunova.
Trūkst sapratnes, ka esam sabiedrība, ne tikai viens bērns kā atsevišķs subjekts. Dažādās situācijās un vietās no mums paģēr atsevišķu uzmanību, rēķināšanās ar sabiedrību ir nozīmīga, akcentēja Pakse.
Vecāku teiktais, ka laika trūkuma dēļ vecāki dara bērnu vietā, ir attaisnojums un negribēšana, vecāki izdara ātri bērna vietā, uzsver Taranda. Visu nevar novelt uz laikmetu, mūsu spēkos ir visu bremzēt, tā ir vecāku atbildība. Tas nav laikmeta, bet treniņu jautājums, pauž Taranda.
Svarīgi ir runāt ar bērnu, ja nav iemācītas konkrētas lietas līdz skolai, tad skolā būs grūtības. Tas ir vienošanās, sarunāšanas un palīdzēšanas stāsts, tas ir normāli, uzsver Gorbunova.
Pāraprūpe būs vardarbība tad, kad neļaujam bērnam pieņemt lēmumu un rīkoties atbilstīgi viņa attīstības zonai.
Ieva Taranda akcentēja, ka šajā sarunā neuzsāk kampaņu "sliktie vecāki", arī skolai un pirmsskolai ir savi pienākumi. Ir jāmācās emocionāli gudri runāt par šīm lietām.
Lai ko atrisinātu, ir jāvēlas atrisināt un jāsaprot, ka kaut kas nav kārtībā, Ieva Pakse komentē vecāku domstarpības bērnu audzināšanā. Mediācija varētu būt viens no iespējamiem ceļiem vecāku starpā. Viens vardarbības veids var radīt nākošo. Mēs esam vislabākie vecāki, kādi mākam būt, bet vienmēr varam būt vēl labāki. Palīdzoši ir uzticēties bērnam, ka viņš var, pieskatīt, bet ļaujot darboties pašam.
Valentīna Gorbunova akcentēja, ka
bērnu tiesību aspektā ir jēdziens "bērna līdzdalība lēmuma pieņemšanā", līdzdarbojoties lēmumu pieņemšanā, bērni labāk sapratīs vecākus un vecāki bērnus.